Ievads

Viena no galvenajām jebkuras valsts problēmām ir zemu atalgotais darbaspēks. Zemu atalgotais darbinieks ir ievainojams visos aspektos un sociāli pasīvs. Viņu ir viegli maldināt, nopirkt, pārvirzīt vai piespiest pieņemt svešas vērtības.

Zemas algas izraisa ķēdes reakciju:
zemi ienākumi — zemas pensijas,
zema pensija — zema dzīves kvalitāte,
zema dzīves kvalitāte — nabadzība un pašvērtējuma trūkums.

Zemu atalgotais darbaspēks nozīmē zemu iedzīvotāju pirktspēju. Zema pirktspēja — zemi valsts budžeta ieņēmumi. Vājš budžets nozīmē pastāvīgu līdzekļu trūkumu veselības aprūpei, izglītībai, aizsardzībai un sociālajai aizsardzībai.

Zemu atalgotais darbinieks ir izdevīgs tikai šauram oligarhu lokam, kas skaļi apgalvo, ka “rada darba vietas”, bet maksā iztikas minimuma algas.

Nabadzīgs cilvēks nav resurss — viņš ir sabiedrības problēma. Nabadzīgi cilvēki veido sabiedrību ar zemu pašpietiekamību. Ikviens piekritīs, ka ir patīkamāk dzīvot starp turīgiem kaimiņiem, draugiem un radiniekiem.

Rietumvalstis, kur cilvēki saņem cienīgas algas, taisnīgas pensijas, sociālo aizsardzību un paredzamus dzīves noteikumus, uzrāda augstu laimes un pārliecības līmeni par nākotni. Viņu pilsoņus nav iespējams nopirkt vēlēšanās — pat ja viņi kļūdās, tās ir viņu pašu, nevis uzspiestas izvēles.

Valsts panākumi tieši ir atkarīgi no tās pilsoņu ienākumiem. Nav nevienas bagātas valsts ar nabadzīgiem iedzīvotājiem — un nevienas nabadzīgas valsts ar bagātiem pilsoņiem. Tāpēc iedzīvotāju ienākumu pieaugums ir stratēģisks mērķis un galvenais ceļš uz labklājību.

Sabiedrību ar zemu pašpietiekamību ir viegli apmānīt. Mēs to redzam visur: vispirms tautu apzog par miljardiem, pēc tam tie paši zagļi tēlo mecenātus, izdalot drupačas — un vēl saņem aplausus.

Veselība, izglītība, aizsardzība un sociālā joma paliks vājas, līdz valstij būs spēcīgs budžets. Bet spēcīga budžeta nebūs, kamēr tauta būs nabadzīga. Tas ir apburtais loks, kas jālauž.

Beznosacījuma pamata ienākuma ideja

Mūsdienu pasaulē arvien biežāk tiek apspriesta Beznosacījuma pamata ienākuma (BPI) koncepcija. Kris Hjūzs savā grāmatā raksta, ka BPI jāievieš jau šodien, jo nevienlīdzība pieaug un plaisa starp bagātajiem un nabagajiem kļūst arvien lielāka.

Katram cilvēkam ir nepieciešams minimāls finansiālās drošības spilvens —
nevis lai aizstātu darbu, bet lai nodrošinātu pārliecību un cieņu.

Mūsdienu ekonomika ir veidota tā, lai bagātie kļūtu vēl bagātāki uz vienkāršo pilsoņu rēķina. Vidusšķira un sociāli neaizsargātie slāņi nes lielāko slogu, nesaņemot taisnīgu atdevi.

Bet jaunā uzņēmēju un investoru paaudze sāk domāt citādi. Viņi vēlas pasauli, kur labklājība tiek dalīta taisnīgi, un sistēma uztur līdzsvaru starp darbu, kapitālu un sociālo atbildību.

Pasaules pieredze un pielāgošana

Somijā beznosacījuma pamata ienākuma princips jau ir pārbaudīts praksē un pierādījis, ka šāda sistēma veicina sociālo stabilitāti un uzticību valstij.

Taču Somija ir valsts ar budžeta pārpalikumu. Tāpēc valstīm ar deficītu — īpaši postpadomju reģionos — šī pieeja ir jāpielāgo.

Tāpēc tika izstrādāta pielāgota Beznosacījuma pamata ienākuma loģika,
kas paredzēta valstīm, kur bagātība ir koncentrēta dažu rokās, bet lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo uz izdzīvošanas robežas.

Tā nav politiska, bet ekonomiska sistēma, kas rada apstākļus, kuros valstī neviens nemirs badā.

Princips

Vienkārša formula:
No katra — procentuāli, visiem — vienādi.

Šī ideja nav jauna — tā ir atrodama Torā, Bībelē un Korānā vārdos:
„Atdod desmito daļu.”

Struktūra

Beznosacījuma pamata ienākumi sastāv no divām daļām:

1. Līdzekļu iekasēšana
2. Līdzekļu sadale

Līdzekļu sadale

Visi savāktie līdzekļi tiešsaistē tiek automātiski sadalīti starp visiem valsts pilsoņiem.
Valsts īpašā kontā vienmēr ir nulle: tiklīdz nauda ienāk — tā uzreiz tiek sadalīta vienādās daļās.

Līdzekļu iekasēšana

Līdzekļu avoti:

• Mazumtirdzniecība — pārtikas un ikdienas preces;
• Pirmā kustamā un nekustamā īpašuma pārdošana;
• Papildu nodoklis par īpašumu;
• Zemes dzīles — tautas kopīpašums;
• Tranzīta ienākumi un nodevas;
• Ikgadējie valsts uzņēmumu peļņas maksājumi;
• Konfiscētais īpašums — ja no noziedzniekiem tiek atņemta manta vai nauda, ir taisnīgi 50% novirzīt valsts budžetā, bet 50% sadalīt pilsoņu starpā;
• Privatizācija — īpašums pieder tautai, tāpēc 50% no ieņēmumiem jānovirza budžetā, 50% — iedzīvotājiem;
• Cilvēka īpašuma nodoklis — pat ja īpašums iegūts nelikumīgi, tā īpašniekam jāmaksā nodoklis, kura ieņēmumi vienlīdzīgi tiek sadalīti starp visiem pilsoņiem.

Tādējādi pat nelikumīgi iegūti aktīvi sāk strādāt sabiedrības labā, nevis pret to.

Piemērs

Pat pašreizējos ekonomiskajos apstākļos jebkurā valstī katrs pilsonis varētu saņemt garantētu minimumu. Šī summa kļūtu par finansiālās drošības pamatu,
kas nodrošina stabilitāti un pārliecību nākotnē.

Tehniskais risinājums

Sistēmas īstenošanai katram pilsonim jābūt personīgajam kontam Nacionālajā bankā vai speciālā valsts maksājumu sistēmā.

Konta numurs sakrīt ar personas nodokļu kodu. Līdzekļi pastāv elektroniskā formā un ir pieejami ar personas apliecību ar mikroshēmu.

Tas neprasa lielus izdevumus — nepieciešamā infrastruktūra jau pastāv.

Ekonomiskā ietekme

Līdzekļu pārdale:

• palielinās iedzīvotāju pirktspēju,
• veicinās ražošanu,
• radīs jaunas darba vietas.

Vairāk nekā 50% ēnu ekonomikas kļūs caurspīdīga. Cilvēku pašapziņa un pārliecība pieaugs, kas veicinās algu kāpumu un spēcīgāku ekonomiku.

Valsts kā akciju sabiedrība

Valsts ir akciju sabiedrība, kur visi pilsoņi ir akcionāri, bet valdība — nolīgta vadība.

Katram pilsonim ir tiesības redzēt, kā tiek tērēti valsts budžeta līdzekļi. Tāpēc Nacionālajā bankā jāatver personīgie budžeta konti, kas atspoguļo katra pilsoņa daļu budžetā un valsts īpašumos.

Ikviens varēs redzēt:

• ienākumu apjomu,
• izdevumu virzienus,
• savu daļu valsts parādos.

Caurspīdīgums

Šāda sistēma padara korupciju praktiski neiespējamu. Amatpersonas turpina pildīt savas funkcijas, bet sabiedrība iegūst kontroli pār valsts finansēm.

Budžets ir tikai cipari — un šiem cipariem jābūt atklātiem ikvienam. Pilsonis redz savu daļu, vērtē vadītāju efektivitāti un apzinās sevi kā valsts līdzīpašnieku.

Noslēgums

Šis modelis nav politisks lozungs, bet gan ekonomiski sociāla transformācija,
kas spēj pārraut nabadzības apburto loku.

Tā rada apstākļus, kuros:

• bagātie palīdz nabagajiem,
• godīgs darbs tiek atalgots,
• un katrs pilsonis kļūst par savas valsts līdzīpašnieku.